Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā ir iesniegti vairāki priekšlikumi, aicinot atteikties no prasības pēc doktora grāda, lai varētu kandidēt uz profesora amatu, aizstājot to ar vismaz 3 gadu darba pieredzi asociētā profesora vai profesora amatā augstskolā Latvijā vai ārzemēs (ierobežojot to ar valstīm, ar kurām Latvija pieļauj dubulto pilsonību). Tiek apgalvots, ka šāds atvieglots režīms ļaus kvalificētiem diasporas locekļiem vieglāk pieņemt lēmumu par reemigrāciju uz Latviju.

Atmetot sentimentus, analizēsim šos priekšlikumus.
Pirmkārt, tiek aicināts veikt amatu pielīdzināšanu.
Izpētot Eiropas valstu regulējumu šajā jautājumā, jāsecina, ka, pretēji vispārpieņemtajam viedoklim, augstskolās nestrādā tikai “asociētie profesori un profesori”. Viens no lielākajiem, nesenajiem, salīdzinošajiem pētījumiem1 par akadēmisko personālu Eiropā konstatē, ka 10 Eiropas augstākās izglītības sistēmās ir 10 vai vairāk akadēmiskā personāla amatu, 22 sistēmās 6-9. Katrā no amatiem var atšķirties nodarbinātības termiņi, nepieciešamā kvalifikācija, fokuss uz pētniecību vai mācīšanu. Pat izteikti regulētās augstākās izglītības sistēmās augstskolas parasti ir pietiekami autonomas, lai pašas brīvāk veidotu savu akadēmisko amatu sistēmu.
Lai nedaudz vairāk iezīmētu amatu salīdzināšanas problemātiku, aplūkosim divas blakus esošas mazas valstis – augstāk minētais pētījums konstatē 8 nacionālā līmenī definētus akadēmiskos amatus Latvijā un 13 – Igaunijā. Ņemot angļu valodu par kopsaucēju, jāsecina, ka identisks amats – lektors (“lecturer”) Latvijā un Igaunijā tiek pieskaitīts dažādām amatu progresijas kategorijām. Ja Latvijā 35% akadēmiskā personāla strādā jaunākā akadēmiskā personāla kategorijā (asistents, lektors, pētnieks), tad Igaunijā šajā kategorijā strādā tikai 16% (skolotājs, asistents, instruktors). Attiecīgi jau statistiski eksistē varbūtība, ka jebkurš Igaunijas akadēmiskā personāla pārstāvis, kas vēlēsies pie mums pārnākt strādāt, pirmsšķietami skaitīsies augstākā amata kategorijā kā vietējie “konkurenti” uz amatu.

Otrkārt, tiek aicināts atteikties no prasības pēc doktora grāda.
Lai kā ierosinājuma autori apgalvotu, ka tas ļaus “saglabāt doktora grāda nozīmi Latvijas akadēmiskajā telpā” – šī kritērija svītrošana doktora grāda nozīmi mazinās. Pie pastāvošā doktora grāda ieguvēju skaita Latvijā, kas ir katastrofāli zems pret Eiropas vidējo – mazināt doktora grāda nozīmi ir neloģiski. Tāpat šīs ieceres nepieciešams aplūkot saistībā ar jauno akadēmiskās karjeras ietvaru2, kuru šobrīd izstrādā IZM sadarbībā ar Pasaules Banku. Šī modeļa izstrādē tiek ieguldīti ievērojami finanšu līdzekļi, kas nozīmē, ka izglītības politikas veidotāji šobrīd mērķtiecīgi veicina doktora grāda nozīmi. Šajā kontekstā politiķu aicinājums atteikties no prasības pēc doktora grāda profesoriem degradē pašu doktorantūras ideju.
Jāuzsver, ka, ņemot vērā pastāvošās atšķirības starp valstīm, doktora grāds joprojām ir Eiropas Augstākās izglītības telpā3 vieglākais veids kā salīdzināt kvalifikācijas starp pretendentiem uz noteiktu akadēmiskā personāla kategoriju amatiem. Eurydice pētījums norāda, ka absolūtajā vairākumā valstu doktora grāds, 5 valstīs pat pēcdoktoranta kvalifikācija un 6 valstīs akadēmisko panākumu augstākā līmeņa akreditācija, ir leģitīma juridiska prasība piekļuvei noteiktām akadēmisko amatu kategorijām. Lai gan šī izglītības līmeņa prasība var šķist tikai formalitāte, tā ļauj taupīt finanšu resursus. Patiešām, mazā valstī jācenšas izvairīties no tādu lēmumu pieņemšanas, kuru rezultātā būs nepieciešams radīt papildus birokrātisko aparātu, kas individualizētā kārtībā izskatīs kvalifikāciju, kuru pasaules mērogā ir patiešām ļoti daudz, “atbilstību” Latvijas prasībām.
Nav noslēpums, ka Latvija, ar savu nepietiekamo augstākās izglītības un zinātnes finansējumu nav pievilcīga darba vieta ārzemju akadēmiskajam personālam. Taču nav pieļaujams, ka pieprasījums pēc darba Latvijā tiek veicināts, atsakoties no formāla, taču kvalitāti nodrošinoša atbilstības kritērija.

Treškārt, tiek aicināts šo atviegloto kārtību attiecināt uz valstīm, ar kurām Latvija pieļauj dubulto pilsonību.
Kā jau minēts, neskatoties uz vairāku gadu desmitu centieniem veidot Eiropas Augstākās izglītības telpu – nacionālajā līmenī pastāv būtiskas atšķirības starp akadēmiskā personāla amatiem un formāls doktora grāds ir kopsaucējs kvalifikācijas novērtēšanā. Dubultpilsonības valstis, bez Eiropas Savienības valstīm, nozīmē ne tikai ASV un Lielbritāniju, bet arī Turciju un Ziemeļmaķedoniju, ne tikai Austrāliju, bet arī Brazīliju. Ja Eiropas Augstākās izglītības telpa nodrošina mūs ar pietiekošu infrastruktūru lēmuma pieņemšanas atbalstam, tad pārējo valstu gadījumā izpratne par šo valstu augstākās izglītības sistēmu īpatnībām mums ir daudz mazāka.
Arī mums ideoloģiski tuvās valstīs, ar kurām vairākās jomās cieši sadarbojamies, nozaru specifiskās akadēmisko amatu sistēmas, kas balstās anglo-sakšu tradīcijās, mēdz būtiski atšķirties no Latvijā un Eiropā pieņemtajām, nereti izmantojot prestižu amata nosaukumu kā papildus labumu gadījumā, ja nav iespējas darbiniekam piešķirt tradicionālu tenūramata vietu. Piemēram, ja Latvijā, lielākoties, pazīstam profesoru, asociēto profesoru un viesprofesoru amatus, tad ASV profesoru amatu dažādi paveidi būs skaitāmi otrajā desmitā – kā šeit vienas Bostonas Universitātes mācībspēku amatu rokasgrāmatā5 uzskaitīts – universitātes; klīniskais; zinātnes; palīg[adjunct]profesors un katrs no šiem kombinācijā vēl ar “asistējošais” un “asociētais”.
Prasību profesoriem samazināšanas aizstāvji parasti kā piemērus min dažādus Latvijas diasporas pārstāvjus, kuri strādā Hārvardā, Jēlā vai citās Efeju līgas universitātēs, par kuru studiju, pētniecības un klīniku augstajiem sasniegumiem nerodas šaubas. Jau pastāvošajā ietvarā Latvijas augstskolas prot šādu augstskolu pasniedzējus nodarbināt, ja vien viņiem ir interese strādāt Latvijā. Tomēr ASV kopumā ir vairāk kā 60006 dažādu augstskolu un koledžu, un visu šo izglītības iestāžu dažādiem profesoriem jaunie grozījumi paredzēs priekšrocības, salīdzinot ar Latvijas docētājiem.

Ceturtkārt, tiek aicināts šādu atvieglotu kārtību attiecināt uz diasporas pārstāvjiem, taču šī brīža diasporas definīcija ir gana neskaidra: “ārpus Latvijas pastāvīgi dzīvojošie Latvijas pilsoņi, latvieši un citi, kam ir saikne ar Latviju, kā arī viņu ģimenes locekļi”7 un automātiski radītu diskriminācijas draudus, gan attiecībā uz ne-diasporas pārstāvjiem, gan vietējo akadēmisko personālu, iepriekš minēto iemeslu dēļ.
Veidojot savu nostāju šajā jautājumā, jāapzinās, ka mobilitāte un izcilība nav savstarpēji aizvietojami vārdi (Mahroum, 20008; Ackers, 20089; Larner, 201510). Starp aizbraucējiem tie, kas ārzemēs iegūst labāku izglītību, labāk apmaksātu darbu, retāk atgriežas (Qin, 201511). Nav konstatēta skaidra atšķirība produktivitātē starp elites emigrantiem un elites palicējiem (Ali et al., 200712). Nozīmīgi produktīvāki kā reemigranti un valsti nekad nepametušie – ir šobrīd mobilitātē esošs personāls (Gibson & McKenzie, 201413, Franzoni 201414). Attiecīgi efektīvāk ir nodrošināt šī brīža akadēmiskajam personālam mobilitātes iespējas un radīt labvēlīgākus apstākļus esošā personāla noturēšanai, nevis lolot cerības, ka atbrauks kāds laimes lācis, kas darīs vairāk – nepieciešams tikai nojaukt žogu.
Gluži pretēji, atvērta politika mazai, augstas emigrācijas valstij var pat izrādīties kaitīga – palielinot valsts akadēmiskā personāla nedrošību par savu karjeru un motivējot labākos tomēr meklēt darbu ārzemēs. Prasības pētnieka profesijai ir salīdzinoši standartizētas/vienādas visā pasaulē, tāpēc darba vietas izvēlē nozīmīgi ir papildus faktori, piemēram, valsts investīcijas zinātnē un attieksme pret imigrantiem. Līdz ar to cīņā par augsti kvalificētu cilvēkresursu no atvērta akadēmiskā darba tirgus vairāk iegūst augstākajā izglītībā un zinātnē vadošās valstis. Mazpievilcīgās valstīs pat izcilas augstskolas nav spējīgas piesaistīt nozīmīgu ārzemnieku skaitu (Lepori & Seeber & Bonaccorsi, 201515). Tas nozīmē, ka, pieņemot lēmumu par Latvijas akadēmiskā darba tirgus atvēršanu, politiķiem ir skaidri jāapzinās Latvijas konkurētspējas pozīciju.
Mūsdienu globalizācijas un brīvās darbaspēka kustības rezultātā palielinās nepieciešamība pēc elastīgiem karjeras ceļiem. Kamēr Latvija vēl tikai strādā pie savas ekonomiskās pievilcības, lai pārtrauktu smadzeņu aizplūšanu, ir iespējams un pat nepieciešams vienlaicīgi domāt par veidiem, kā izmantot aizplūdušo diasporu valsts attīstības veicināšanā, vienlaicīgi nepametot novārtā vēl neaizbraukušos. Tas nenozīmē, ka jācīnās pret smadzeņu aizplūšanu, “izgāžot resursus nolūkā atgriezt emigrantus” (Qin, 201516). Lai arī ir skaidrs, ka katrs augsti kvalificēts reemigrants būs ieguvums Latvijai, taču jāapzinās, ka pētnieki, kuri atgriezušies uz mazu, augstas emigrācijas valsti, norāda, ka atgriešanās ieguvumi valstij varētu būt augstāki, ja nepastāvētu šķēršļi, piemēram, mazāks zinātnes finansējums (Gibson & McKenzie, 201417). Proti, sagaidāmais ieguvums no emigranta piesaistīšanas Latvijai var izrādīties mazāks, ja piesaistītajam augstas klases pētniekam ir jāstrādā Latvijas zinātnes finansējuma apstākļos. Apzinoties, ka lielākā daļa no diasporas pārstāvjiem, visticamāk, paliks savās mītnes zemēs, lielāku pienesumu varētu dot nevis centieni atsevišķus diasporas locekļus pārcelt uz Latviju, bet tādas tīkošanās un sadarbības atbalsta instrumentu izveide, kas aktivizētu šo latento nacionālo resursu in situ, piemēram, nodrošinot nacionālus finansējuma grantus kopēju pētījumu un publikāciju veidošanai. Arī šī brīža digitalizācija ļauj starptautisko sadarbību izvērst daudz plašākā mērogā kā tas jelkad agrāk bijis iespējams, padarot ārzemnieku skaitu štata personāla sastāvā par nepietiekošu augstskolas starptautiskās darbības kvalitātes raksturojumu.
Atbalstot atvērtāku augstākās izglītības sistēmu, šī viedokļa autore uzskata, ka nepieciešams vienoties par procesu – kā profesionālie nopelni (tai skaitā zinātniskie un akadēmiskie) var tikt juridiski izsvērti un atzīti Latvijā. Vienošanās par procedūru jāapvieno ar plašāku diskusiju par politikas mentalitātes maiņu no “robežu sargāšanas” [jo šobrīd to nereti sargājam arī no augstākajai izglītībai un zinātnei vērtīgiem cilvēkresursiem] – uz apzinātu un mērķtiecīgu “talantu piesaistīšanu” (Davenport, 200418), līdzīgi, kā to dara lielākā daļa attīstīto valstu ar attiecīgi veidotu imigrācijas politiku. Vienlaicīgi ir būtiski saglabāt doktora grāda nozīmi nākamajām paaudzēm. Ekvivalenta izveide var degradēt tā nozīmi, jo doktora grāds, saskaņā ar Zalcburgas rekomendācijām (daļa no Boloņas procesa), tiek piešķirts pamatu pamatos par nozīmīgu pienesumu (pētījumu) kādā zinātnes jomā. Attiecīgi viens no risinājumiem, par kuru būtu iespējams diskutēt, ir veidot šādu pielīdzināšanas sistēmu uz pastāvošo profesoru padomju, kuras ir kompetentas ievēlēt profesorus, esošās plašo zināšanu bāzes. Profesoru padomes būtu nepieciešams stiprināt, piešķirot tām iepriekšējās pieredzes izvērtēšanas un pielīdzināšanas funkciju. Ja kandidātam uz amatu ir pietiekoša zinātniskā pieredze, tad šī snieguma izvērtēšana nevarētu radīt sarežģījumus.

Raksts orģināli publicēts 7.12.2021. portālā Delfi.lv. Saite: https://www.delfi.lv/news/versijas/agnese-rusakova-vai-janojauc-zogs-lai-laimes-lacis-ieklutu-latvijas-augstakaja-izglitiba.d?id=53845195

1 Eurydice Brief, Modernisation of Higher Education in Europe: Academic Staff – 2017
2 Jauns akadēmiskās karjeras ietvars Latvijai | Izglītības un zinātnes ministrija (izm.gov.lv)
3 Latvija ir viena no Eiropas Augstākās izglītības telpas dalībniecēm jau kopš Boloņas deklarācijas parakstīšanas 1999. gadā. EAIT ietvaros dalībvalstis vienojas un brīvprātīgi harmonizē savas izglītības sistēmas, piemēram, nodrošinot kvalifikāciju salīdzināmību un atzīšanu, kas sekmē studentu mobilitāti, organizē kvalitātes nodrošināšanas mehānismus (arī Latvijā īstenotā akreditācija balstās uz Eiropas Standartiem un vadlīnijām) u.c.
4 Dubultpilsonība | Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (pmlp.gov.lv)
5 Boston University, Faculty Handbook, Classification of Ranks and Titles | Faculty Handbook (bu.edu)
6 IES, NCES (National Center for Education Statistics): The Integrated Postsecondary Education Data System
7 Diasporas likums. https://likumi.lv/ta/id/302998
8 Mahroum, Sami. 2000. Global magnets: Science and technology disciplines and departments in the United Kingdom. Minerva 37(4): 379–390. doi:10.1023/A:1004749905956.
9 Ackers, L. Internationalisation, Mobility and Metrics: A New Form of Indirect Discrimination?. Minerva 46, 411–435 (2008). https://doi.org/10.1007/s11024-008-9110-2
10 Wendy Larner, Globalising knowledge networks: Universities, diaspora strategies, and academic intermediaries, Geoforum, Volume 59, 2015, Pages 197-205, ISSN 0016-7185, https://doi.org/10.1016/j.geoforum.2014.10.006.
11 Fei Qin, Global talent, local careers: Circular migration of top Indian engineers and professionals,
Research Policy, Volume 44, Issue 2, 2015, Pages 405-420, ISSN 0048-7333, https://doi.org/10.1016/j.respol.2014.08.007
12 Ajay Agrawal, Devesh Kapur, John McHale, Alexander Oettl, Brain drain or brain bank? The impact of skilled emigration on poor-country innovation, Journal of Urban Economics, Volume 69, Issue 1, 2011, Pages 43-55, ISSN 0094-1190, https://doi.org/10.1016/j.jue.2010.06.003
13 John Gibson, David McKenzie, Scientific mobility and knowledge networks in high emigration countries: Evidence from the Pacific, Research Policy, Volume 43, Issue 9, 2014, Pages 1486-1495, ISSN 0048-7333, https://doi.org/10.1016/j.respol.2014.04.005
14 Franzoni, C., Scellato, G., Stephan, P., 2014. The mover’s advantage: the superior performance of migrant scientists. Economics Letters 122, 89L 93.
15 B. Lepori, M. Seeber, A. Bonaccorsi, Competition for talent. Country and organizational-level effects in the internationalization of European higher education institutions, Research Policy, Volume 44, Issue 3, 2015, Pages 789-802, ISSN 0048-7333, https://doi.org/10.1016/j.respol.2014.11.004
16 Fei Qin, Global talent, local careers: Circular migration of top Indian engineers and professionals,
Research Policy, Volume 44, Issue 2, 2015, Pages 405-420, ISSN 0048-7333, https://doi.org/10.1016/j.respol.2014.08.007
17 John Gibson, David McKenzie, Scientific mobility and knowledge networks in high emigration countries: Evidence from the Pacific, Research Policy, Volume 43, Issue 9, 2014, Pages 1486-1495, ISSN 0048-7333, https://doi.org/10.1016/j.respol.2014.04.005
18 Sally Davenport,Panic and panacea: brain drain and science and technology human capital policy, Research Policy, Volume 33, Issue 4, 2004, Pages 617-630, ISSN 0048-7333, https://doi.org/10.1016/j.respol.2004.01.006